|
|
| Es dzīvoju Ogrē. Mana pilsēta ir skaista, jo tās reljefu izdaiļo daudzi augsti pauguri, kurus mēs saucam par kalniem. Šajos kalnos sētnieki vai sniega tīrītāji neviesojas. Tā arī mana māja atrodas vienā no šiem kalniem, un, lai nokļūtu ciemos pie manis, manam puisim ar savu mazo mašīnīti ir jābrauc labu gabalu pa strauju kalnup vedošu, aizputinātu un slidenu ceļu. Ziema šogad ir bagāta, un mašīnīte nereti iestieg, vai pat slīd lejup pa stāvo kalnu.
Lai remdētu puiša bēdas es palūdzu savam tēvam laiku pa laikam notīrīt piebraucamo ceļu un taciņas ap māju. Tēvs neatteica, jo viņš taču to dara regulāri un uzcītīgi jau kuro gadu. Vienīgi sniega lāpsta viņam ir veca, neērta un kā rādās var nākošo ziemu arī nepiedzīvot. Pēc beidzamā lielā sniegputeņa mans tētis atkal ķērās pie kupenu atrakšanas, bet es viņam palīdzēju cik spēju – gan pūšot, gan elšot, gan ierādot kā tālāk aizmetams noraktais sniegs. Kopā darbs veicās raiti un pēc divām sniegā pavadītām stundām, es varēju kalna galā sagaidīt savu puisi atbraucam pa tīru un nokaisītu ceļu pie manis.
Šī stāstiņa pamatā ir mana tēva paveiktais darbs – ne mazāk kā ... kvadrātmetri notīrīta sniega ap māju un, protams, arī ceļš un piebrauktuve. Mans tētis ir jauks, īsts darba rūķis, lai darbs viņam veiktos ātrāk viņam ļoti noderētu jauna sniega lāpsta – izturīga un ērta.
Iesūtīja: Baiba Strazdiņa |
